Gada nogalē…
Mēs lēnām atskatāmies uz aizejošo 2020. gadu… Atskatāmies katrs no savas vietas ar savu redzējumu un arī ar to, ko vēlamies saskatīt.
Kāds bija aizejošais gads? Katram savs, kā vienmēr, arī Covida kontekstā. Tas bija pārbaudījumu gads, apstāšanās un atskatīšanās gads, graudu un sēnalu sijāšanas gads, patieso vērtību izpratnes gads, ieguvumu un zaudējumu gads, neizpratnes un pārdomu gads, arī mīlestības gads, kurai ir tik daudz formu un izpausmju. Manuprāt, aizejošajam gadam vēl varētu likt atslēgas vārdus – sevis cienīšanas mācīšanās gads un sevis mīlēšanas mācīšanās gads. Vispirms sevis cienīšana un mīlēšana ir visparastākās rūpes par dārgāko, kas ir dots – par unikālo veidojumu savu ķermeni, kurš darbojas nepārtraukti 24 stundas diennaktī, kurš samierinās ar daudziem pāri darījumiem un, kad nespēj izturēt, tad sāk protestēt dažādās izpausmēs, taču to jau uztveram ar neizpratni. Bībelē skan rindas: “Mīli savu tuvāko kā pats sevi”. Viss sākas un beidzas ar sevis cienīšanu, mīlēšanu, jo mīlot sevi, un tas nebūt nav egoistiski, neviens nedarīs pāri ne sev, ne citiem. Aizejošais gads pietiekami skaudri atklāja, cik katrs esam sevi cienījuši un mīlējuši, vai vispār mums ir kaut mazākā izpratne par to, kā arī par to, kas mums patiesi ir nepieciešams šajā pasaulē – kas un cik. Varbūt vienkārši visa bija kļuvis par daudz. Skanēs skaudri, taču dabā izdzīvo tikai un vienīgi stiprākais. Kādu laiku to bijām piemirsuši. Mūsu sabiedrības lielākās daļas dzīvesveids nebūt neapliecināja un neapliecina sevis cienīšanu un mīlēšanu. Jā, ir ļoti vienkārši, taču vienkāršās un pašsaprotamās lietas kā vienmēr izrādās vissarežģītākās.
Esmu pārliecināta, ka katrs skatāmies nākotnē ar Ticību, Cerību un Mīlestību. Mums būs svētki, tos neviens nav atcēlis, taču tos neviens mums arī nesarīkos. Tikai paši varam radīt svētku sajūtu ar gatavošanos tiem – ar apsveikuma atklātnītēm, ar Adventa svecīšu iedegšana, ar piparkūku cepšanu, ar vēstuļu rakstīšanu Ziemassvētku vecītim un Sala vecītim, ar dāvanām, kas ir uzmanības apliecinājums līdzcilvēkiem, jo dāvana tiek izraudzīta ar vislielāko rūpību un iesaiņota ar fantastisku aizrautību. Un dāvanas ir neizsakāms prieks! Gan gatavošanas, gan saņemšanas prieks! Dāvanas mums ir jālolo kā īpašs dārgums.
Ko vēlēt Ziemassvētku priekšvakarā un Jaunā gada gaidās?
Uzsākot jauno ceļa posmu, novēlu visiem, lai būtu tas, bez kā nevaram dzīvot. Lai mēs vienmēr atrastu galdā vietu maizei! Lai pārticīgi klātajā svētku galdā starp dažādiem kārumiem būtu maize, kas ir visa pamatu pamats! Tā darīja mūsu vecmāmiņas un mammas – vispirms galdā uzlika maizi un sāli.
Pastāstīšu, kādu sen lasītu stāstu par maizi… Maizei ir svarīga garoza, pēc tās nosaka, cik cepējs ir bijis prasmīgs. Ja garoza cieta, tad nav pieticis mīlestības, ja garoza ieplaisājusi – nav pieticis pacietības. Šogad īpaši redzējām, cik mūsu dzīvē pietrūkst gan viena, gan otra. Garoza bez vainas esot reti, jo cilvēkiem esot raksturīgi kaut ko neizdarīt līdz galam vai nesajust līdz galam. Tikai dvēseles maize esot bez garozas, tai esot tikai mīkstums. Tai esot jāprot pastāvēt bez garozas un dvēseli esot jāmācās mīcīt visu mūžu. Katrs veidojam savu maizes kukulīti – ar vai bez garozas. Kamēr lielajā abrā būs mīkla, pasaule smaržos pēc Mīlestības. Kā klusībā noskaitīta lūgšana:” Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien…” Mūsu dvēseles maize – runājama, sūrstoša, dziedama un dejojama, raudama un smejoša… Katrs veidojam savu maizes kukulīti, kuru nevar ne nopirkt, ne pārdot. Var tikai ticēt un gaidīt, kad no lielās pasaules krāsns tiks izņemts Tavs kukulītis, kuru pats esi izveidojis. Tas nevar būt gatavs ātrāk, kā mīkla rūgst. Maize ir mūsu dvēseles pamats, mūsu dvēseles svētība. Ar vai Bez garozas!
Novēlu no visas sirds, lai Ziemassvētki ir tieši tādi, kādiem tiem jābūt – mazliet siltuma ziemas dzīlēs un gaišums tumsā! Lai katram būtu vēlme saglabāt šo noskaņu visu Jauno gadu!
Ventspils 2. vidusskolas direktore, Ināra Keiša