Vārds direktorei

                                                                                                                                                                                                                                                 Ventspilī, 01.10.2021.

                                                                                                                                                      Mīļo skolotāj!

Raksta Jūsu skolniece/ skolnieks, tā/tas… Atceraties? Laiks skrien vēja spārniem…

Pārsteidzoši, taču tik zināmās dzīves atziņas apstiprinājās. Vai ir iespējams atcerēties pagājušā gada pasaules čempionus sporta veidos, valsts rekordistus? Nē, nevar! Bet es atceros Jūs, skolotāj! Atceros, kā Jūs mācījāt…… atceros to sajūtu stundās, kad 40 minūtes pagāja vienā elpas vilcienā. Šo sajūtu radīja Jūsu stāsti par gudrajiem un labajiem, un izcilajiem, par domātājiem un sapņotājiem, un izgudrotājiem – par cilvēkiem, kas pārvērtuši pasauli, taču Jūs vienmēr atgādinājāt, ka arī viņi reiz bijuši bērni, kuriem viss bija vēl jāmācās. Tas deva man drosmi mēģināt.

Jūs mācījāt mums, ka nav jākautrējas būt parastam – jo arī parastie cilvēki nemaz patiesībā nav parasti. Katrs prot kaut ko īpašu. Un ikviens ir sevišķi dārgs saviem mīļajiem.

Jūs mēdzāt, it kā garāmejot, atgādināt, ka par izcilību ir jāmaksā. Tikai ikvienam jāizlemj, cik daudz viņš ir gatavs maksāt.

Vēl man ļoti patika klausīties Jūsu stāstus  par bērnību… Tagad es saprotu, kāpēc tik labi sapratāt mūsu bailes, prieku, skumjas,  nedrošību, sajūsmu… Jūs nekad neaizmirsāt, ka arī bijāt bērns un mācījāties skolā.

Jūs ielikāt manās rokās skaistumu. Un tas bija mans sākums. Jūs devāt man vārdus, tēlus un domas, no kā radīt manu dzīvi. Lai ko es cēlu, Jūs palīdzējāt ielikt pamatus.

Vienmēr atcerēšos jūsu teikto:,, Esi labs, un tu vairāk mīlēsi dzīvi!” Jūsu acīs noteikti ir izbrīns! Tā Jūs teicāt. Un tā ir patiesība.

Jums viss gāja no rokas. Klase Jūs nekad neaizmirsīs. Es arī ne.

Paldies Jums, skolotāj, ka Jūs bijāt manā dzīvē!

Patiesā cieņa, Jūsu skolnieks/ skolniece……..

Par mums

Šovasar manās rokās atkārtoti nonāca  Antuāna  de Sent-Ekziperī “Mazais princis”. Ir grāmatas, kuras dažādos vecumposmos ir jāpārlapo, lai no jauna ieraudzītu kādu pērli, kādu domu… Vēlos padalīties ar dažām pērlēm, jo mūsu  dzīvēs ir  gan pieaugušie mazie prinči, gan ne tik pieauguši mazie  prinči, taču Ventspils 2. vidusskolas dzīvē ir 493 mazie prinči.

“Pieaugušie  paši nekad neko nesaprot, bet bērni nogurst, mūžīgi viņiem kaut ko skaidrodami”.

“Man ir nopietns iemesls domāt, ka planēta, no kuras ieradās mazais princis, bija asteroīds B 612. Šo asteroīdu tikai vienu vienīgu reizi, 1909. gadā, teleskopā ieraudzīja kāds turku astronoms. Toreiz starptautiskajā astronomu kongresā viņš bija lieliski pierādījis savu atklājumu. Tikai neviens viņam neticēja, jo viņš bija tērpies turku apģērbā. Lūk, tādi ir pieaugušie! Laimīgā kārtā asteroīda B 612 reputāciju uzlaboja kāds turku diktators, kas, piedraudot ar nāves sodu, lika savai tautai valkāt eiropiešu tērpus. Astronoms vēlreiz ziņoja par savu atklājumu 1920. gadā, tērpies elegantā frakā. Un šoreiz visi bija ar viņu vienisprātis.”

“Bet uz mazā prinča planētas bija  šausmīgas sēklas…proti baobabu sēklas. Planētas augsnē  tās atradās vairumā. Un no tāda baobaba, ja laikā nepamana, nekad vairs nevar tikt vaļā. Tas pārņem visu planētu. Saknes izurbjas cauri. “Tas ir kārtības jautājums,” vēlāk man stāstīja mazais princis. “Kad no rīta pats esi uzkopies, tad rūpīgi jāuzkopj arī planēta. Regulāri jāizravē visi baobabi, tiklīdz tos var atšķirt no rožu krūmiem, kam tie ārkārtīgi līdzinās, kad tikko uzdīguši. Tas ir viegls, tomēr nogurdinošs darbs”.

“Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām,” sacīja lapsa. “Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Viņi nopērk pie tirgotāja visu gatavu. Bet, tā kā nav tirgotāju, kas pārdotu draugus, tad cilvēkiem vairs nav draugu. Ja tu vēlies draugu, pieradini mani!”

“Man šķiet, ka mazais princis bija nolēmis aizceļot ar gājputniem. Tai rītā viņš krietni uzposa savu planētu. Viņš rūpīgi iztīrīja aktīvos vulkānus. Viņam bija divi vulkāni, kas darbojās. Uz tiem no rītiem ļoti ērti uzsildīt brokastis. Viņām piederēja arī viens izdzisis vulkāns. Bet kā mēdz teikt: “”Nekad nevar būt drošs!” Tādēļ viņš iztīrīja arī izdzisušo vulkānu. Ja vulkāni ir iztīrīti, tie deg mierīgi bez izvirdumiem. Acīmredzot uz Zemes mēs esam pārāk mazi, lai iztīrītu savus vulkānus. Tādēļ tie sagādā tik daudz nepatikšanu”.

“Mazā prinča” pērļu ir ļoti daudz. Kādreiz ir ļoti svētīgi pārlapot sen lasītas grāmatas, lai kaut kas iemirdzētos no jauna.

Pēdējā laikā mēdz teikt, ka dzīve nekad vairs nebūs kā kādreiz…. Protams! Arī līdz šim katra minūte, stunda ir bijusi mainīga, katra diena citādāka. Un ir cilvēks, kurš mainās no paaudzes uz paaudzi, taču  cilvēkam neviens nekad neliegs:

dzīvot saskaņā ar savu pārliecību, vērtībām un estētiskajiem principiem;

mīlēt, uzticoties un ziedojoties saviem tuviniekiem;

darīt darbu, kas ik dienu sniedz gandarījumu un aizrauj;

palīdzēt līdzcilvēkiem realizēt viņu potenciālu;

sniegt savu ieguldījumu, lai pasaule kļūtu labāka;

pilnveidoties, augot un attīstoties kā personībai;

dalīties ar to, kas tev ir dots;

īstenot savus sapņus, mērķus un ieceres.

Mīlēsim! Palīdzēsim! Darīsim! Sniegsim! Dalīsimies! Pilnveidosimies! Īstenosim! Dzīvosim!

Ventspils 2. vidusskolas direktore Ināra Keiša